Veļi prasa, lai aprok.

17. Ciemīte Talsos. T. Dzintarkalna krājumā.

Vienā muižā dzīvojis kāds kučieris, kas neesot ticējis nekādiem spokiem. Vienu vakaru. viņš vēl labi izsmējis tos bailīgos, kas spokiem ticot, un aizgājis gulēt. Bet nu taisni tai pašā naktī viņam parādījies balts spoks, kas nācis viņam klāt un sniedzis roku. Viņš pārbijies un sniedzis spokam deķa stūri pretī, jo bija dzirdējis, ka spokam roku nedrīkstot dot. Tad pienācis spoks klāt un sacījis: «No rīta pasauc laudis, ieej vāgūzī un pašā dibenā uzcel grīdu. Tur tu atradīsi maza bērna kaulus ar nazi.»

Spoks nu saķēris kučieŗa roku, izrāvis vienu pirkstu un pazudis. Pēc tam kučieris nekā vairs nav ne redzējis ne dzirdējis un gulējis līdz rītam. No rīta piecēlies, viņš aizgājis pie kunga un izstāstījis viņam, ko viņš naktī redzējis; bet kungs nav gribējis ticēt. Tad kučieris iesaucies: «Ja jūs, cienīgs kungs, neticat, tad paskataities, lūk, manu pirkstu kā liecinieku!» Kungs nu licis ļaudim pacelt vāgūža grīdu, un šie tur patiešām atraduši bērna kaulus ar nazi. Spoks bijis nokautā bērna dvēsele, kas tikmēr baida cilvēkus, kamēr viņas kauli netiek pienācīgi aprakti. Bērna kauli tad nu arī tikuši gadīgi aprakti. No tā laika spoks tur vairs nav rādījies; bet kučieris arī vairs nav šaubījies par spokiem.