18. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Mēŗu muižas vecā pilī noticis vecos laikos tā. Meitu istabā viena meita nevarējusi pa naktim gulēt. Pie viņas gultas nākusi maza meitene un ap pusnakti piebikstījusi meitai pie sāniem un teikusi: «Velc savu gultu nost! Gultas kāja ir man uz galvas. Meita no sākuma nekā neievērojusi. Vienu nakti meitas nodzīvojušas vēlu. Bijis jau tuvu pusnaktij, ka dzirdējušas savādu skrāpēšanos gar sienu un savāda vēja pūsma ieskrējusi istabā. No vēja pūsmas nodzisusi uguns un tumsā pie meitas gultas varējuši redzēt stāvam mazu meiteni. Meitas tā pārbijušās, ka kliegdamas izskrējušas no istabas. Kad par savādo gadījumu ziņojuši lielkungam, tas licis meitām pārkravāties uz citu istabu. Agrākā meitu istabā lielkungs licis vagāram vaktēt staigātāju, un kad to ierauga, tad prasīt, kas viņa ir un ko vēlās. Jau nākamā naktī meitene bijusi atkal klāt un vagārs tai prasījis, kas viņa ir un ko vēlās. Meitene teikusi, ka viņa esot tās un tās meitas ārlaulības bērns. Tagad viņa esot astoņi gadi veca. Māte viņu mazu nožņaugusi un aprakusi pagrabā. Viņai būšot

te jānomaldās, kamēr viņas stundiņa pienākšot uz citu sauli iet. Kad otrā dienā sākuši pagrabā rakņāties, tad arī atraduši, smiltīs iekastus, maza bērna kauliņus. Tos savākuši un aprakuši kapsētā. No tās reizes meitene nevad vairs pa pili nemaldījusies.