Veļi prasa, lai aprok.

19. A. Bīlenšteina kr. no Kandavas. L P, VI, 43, 17.

Reiz Rīgā braucējs braucis gar vienu muižu gaŗām, kur patlaban alus brūvēts. Vīrs dikti bijis noslāpis un tādēļ teicis: «Kaut pats velns man tagad dzert atnestu, tad arī dzertu!»

Te - necik ilgi - pienāk šim viens klāt un sniedz alus ķipi, sacīdams: «Še tev, un dzer, cik uziet!» Vīrs sāks dzert un atrod: alus itin silts, patlaban kā brūvēts. Nu vaicājis nesējam: kas šis tāds esot?

«Esmu nomocīta bērna dvēsele, ātrāki nevaru rimties, kamēr manus kaulus kapos paglabās,» un vai nevarot to padarīt? Tur un tur kauli esot. Labi, vīrs aizgājis uz muižu, izracis kaulus un paglabājis kapos. No tā laika spoks nekad vairs neesot rādījies.

P i e z ī m e. K. Bramanis Rīgas apkārtnē uzrakstījis teiku, kur medinieks vēlā vakarā uz māju nākot, redzējis puiku, kas balodi cepis. Puika sacījis, ka viņš esot nozūmēts bērns, un lūdzis, lai viņa kaulus aprokot ko mednieks arī licis izdarīt. P. Š.