23. Baltiņa Meņģeles pag.

Vienam vecam vīriņam pusnaktī gadījies iet gar Liepkalnes grantsdobēm. Par lielu gabalu jau viņš dzirdējis brēcam bērnu nelabā balsī. Vīriņš piegājis klāt, no kurienes nākusi nelabā skaņa. Tur viņš ieraudzījis saputājušos, nejauku kauliņu. Vīriņš jau zinājis: ja nekristītus bērnus atstājot neapraktus, tie spokojoties. Viņš paņēmis kauliņu, Pārkristījis un ierušinājis smiltis. No tās reizes brēkšana neatkārtojusies.