34. M. P. Lodziņš Jaun-Sērpili. LP, VII, I, 443, 3.

Pie Jaun-Sērpils atrodas tā saucāmais Skudru purviņš, pūrvietas divi liels. Klausības laikos darbinieki, uz muižu darbos iedami, daudzreiz dzirdējuši ap pusnakti šinī purviņā bērnu brēcam un pieguļnieki nemaz nevarējuši glābties, kā vienā gabalā brēcis - gulēt, aizmigt ne domāt dabūt.

Bet tad tur vienā mājā gadījies drošs kalps. Tas neticējis pieguļnieku tenkām un tīšām gribējis pārliecināties, vai tiesa, ko par bērnu stāsta. Labi, aizjājis vienu vakaru uz Skudru purviņu, zirgu piesējis virvē gaŗi jo gaŗi, kā var ēst - un pats nolicies gulēt. Gulējis, gulējis - līdz nākusi pusnakts - brēc gan bērns un tā raud, ka nemaz glābties. Meties žēl pieguļniekam, atraisījis zirgu un jājis uz māju pēc cilvēkiem. Rīta agrumā nākuši raudzīt un labi izmeklējuši to vietu, kur bērna balss bija atskanējusi. Beidzot tad atraduši krūmiņos maza bērna žokļa kauliņu tāpat virs zemes it kā nomestu, pussatrenējušu. Aprakuši to pieklājīgi turpat un uzsprauduši mazu krustiņu virsū. No tās reizes nedzirdējuši nekad vairs bērniņu raudam. Bet racēji esot tad aptaujājušies un izdibinājuši, ka senos laikos kāda jaunava nožņaugusi savu ārlaulības bērnu tai vietā, atstādama cērpos neapkrautu. Tādēļ tas biedējis gaŗāmgājējus, lai tie atmostas un sajēgtu, ka kauliņi aprokami.

P i e z ī m e. Līdzīgas teikas ir vēl uzrakstījuši M. E. Bērziņš Umurgā (VII, I, 441, 4), kāds Remb. Jumurdā (VII, I, 444, 7 un 451, 15), Viļumu Marija Valmierā (VII, I, 454. 9), A. L. P. no Kaspara Čipiņa Džūkstē (VII, I, 455), un no R. Bergmaņa Ķūķeniekos (VII, I, 457, 2), K. Bankers Kursīšos (VI.I, 457, 1), E. Jurkovska Ūzirņos (VII, I, 458, 4), J. Siķēns Vecumniekos (VII, I, 459, 5). P. Š.