3. A. Lerchis-Puškaitis no 70 g. v. Kaspara Čipiņa Džūkstē. LP, VII, I, 85, 19.

Tā reiz Rīgas kapos viens mironis arvienu stāvējis, pie vārtiem uzmeties. Un tas nu gadījies, ka vienu vakaru daži jaunekļi sanākuši pie kāda namnieka viesoties un iesākuši lielīties: kuŗš drošāks? Namnieks teicis: «Lai drošs, kas drošs, bet mana meita drošāka par jums visiem!» Jaunekļi smējušies: «Nu, ja viņa tik droša ir, mēs dosim 50 dukātu, lai atnes to mironi, kas pie vārtiem stāv!» Labi, saliek 50 dukātu - meita iet. Aiziet - necik ilgi - joki pie malas - nes mironi patiesi iekšā un noliek uz gaida šiem priekšā. Šiem metas tā ērmoti: lai nesot atkal atpakaļ! Bet mironis saka meitai: «Lai viņi dod otru 50 dukātu; un ja ne, lal tad paši nes mani projām! Neko darīt - balmutēm jāmet otri 50 dukāti un vēl jāpateic Dievam, ka tā tapuši vaļā. Jā, un tā nu šī aiznes mironi atpakaļ uz kapiem, mironis saka: «Meita, tev viens darbiņš jāpadara; un ja negribi - projām netiec!» - «Kas jādara iraidas? » - «Es gribu - še tev tas nazītis, iedur man ribās!» - «Kāpēc jums duršu?» - «Tāpēc, ka es liels slepkava biju un virszemē sodu neesmu dabūjis. Zeme mani nepieņem līdz pusnaktij, nevaru gulēt - man jāstāv pie vārtiem. Še tas nazītis, iedur man ribās un ej uz mājām!» Tad viņa iedūrusi. Pelnu čupiņa vien palikusi tai vietā. No tās reizes mironis vairs nekad nestāvējis pie vārtiem, jo no kristīga cilvēka nu bija dabūjis nāves sodu.