5. H. Skujiņa Aumeisteŗos.

Vienā mājā dzēruši kāzas. Divi pārgalvīgi puiši aizgājuši uz kapu baznīciņu un atnesuši uz kāzu namu vienu mironu. Agrāk mironus mājā neglabājuši, bet aizveduši uz kapu baznīciņu, kur tie stāvējuši līdz bēŗu dienai. Atnesto mironu puiši ieslējuši istabas kaktā. Kad mirona nesējs, puisis, dancojis mironam gaŗām, tad piebikstījis tam pie sāniem un kliedzis : «Vai dancosi, vai ne?» Kad puisis trešo reiz mironam gaŗām dancojis un piegrūdis tam pie sāniem, tad mirons uzreiz saķēris puisi, sācis ar to griezties pa istabu un kājas tam gājušas kā pātagas, iai gan pats bijis sastindzis. Kāznieki lielās izbailēs aizbēguši, bet mīrons ar puisi vienādi dancojuši. Kad puisis lūdzies, lai to laiž vaļā, mirons kliedzis : «Danco ! Danco !» Puisis nokusis un pakritis un mirons tam uzķēries uz muguras - tā viņi arī palikuši uz grīdas guļot. Atsaukuši dakteri. Dakteris gribējis nozāģēt mironam rokas, lai puisis tiktu vaļā, bet tiklīdz sākuši mirona roku zāģēt, puisis no sāpēm sācis kliegt un asinis sākušas tecēt... Tad ataicinājuši mācītāju. Tas lūdzis Dievu un svētījis, bet mirons nelaidis puisi vaļā, viņš tikai pateicis: Nes mani prom. Puisis mironu aiznesis uz kapu baznīciņu. Kad viņš to ielicis atpakaļ zārkā, tad nezin no kurienes tam saklupuši virsū citi mironi un to saplosījuši gabalu gabalos.