7. V. Zacharska Silajāņu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnam zemnīkam aiz cīma beja pastatīta jauna ustoba, bet tymā ustobā nikas nadzeivuoja, bet lasījuos jauni puiši un spēlēja uz naudas. Pi kuo nabeja ar kū moksuot, tys reitā atdevja ar maizi, kab nazyņuotu juo radinīkim, muotei vai tāvam. Vīnu reizi nūmyra ītymā cīmā vīns vacs vecs. Jū paglobuoja kopūs, kuri beja natuoļi aiz cīma.

Itymā cīmā beja vīns puiss, kurais vysod vysus apspēlēja. Jū jau vysi puiši zynuoja un kad jis atguoja un gribēja spēlēt, tyuleņ vysi puorstuoja spēlēt un guoja uz sātu. Vīnu reizi naktī atīt tys puiss uz tū ustobu un veras, ka spēlej daudz puišu. «Pagaidi,» dūmoj puiss, «es jyusus aizstatīšu šīudiņ vysu nakti spēlēt!» Itys puiss pajēmja nū sātas luopstu, nūguoja uz kopim, izroka tū naseņ paglobuotu nūmyrušu veci, lyka sev uz plaim un nūnesja pi tuos jaunuos ustobas, kur puiši spēlēja, un pastatēja uorā pi durovu. Vecs beja steivs un stuovēja kai dzeivs. Tad puiss īguoja ustobā un suocja ar puišim spēlēt, bet puiši puorstuoja spēlēt un jaa grib īt uz sātu. Izīt vīns puiss uorā, verās : stuov nūmyrušais vecs pi durovu. Jis sazabeida, īguoja atpakaļ ustobā un runoj cytim puišim, ka uorā pi durovom stuov nabašnīks, kuru naseņ paglobuoja kapūs. Puiši daguoja pi lūga un verās, ka tī stuo nabašnīks vecs. Jīm baist īt uz sātu un tai sēdēt nakti gars laiks. Jī dūmoj: paspēlēsim ieidz pušnaktim, bet kad byus pušnaktis, nikas myusu nabaidīs un mēs nūjīsim uz sātu. Tai puiši suocja spēlēt. Tys puiss, kurs pastatēja nūmyrušū veci, atspēlēja nu vysim naudu un vēl daudz paruodnīku palska maizē. Divi puiši runoj: «Īsim uz sātu!» Verās pa lugu: stuov tys nabašnīks. Nabašnīks stuov un suneits uz juo rej, bet jis ar pierstu uz suneiša grozuos. Puišus vēļ leluoka apjēmja baile, jī jau pavysam vysi puorstuoja spelēt, saskrēja vīnā vītā un runoj: «Kai te tikt uz sātu?»

Bet tys puiss staigoj pa ustobu un smejas : «Nu, runoj tys puiss, - «īsim ar mani, es nikuo nazabeistūs, nikaidu nūmyrušū!r

Izīt nu ustobas tys puiss pa prīšku vysu uorā, bet nūmyrušais jam runoj tai: «Dzierdi, tu mani izroki nu dūbes un atnezi, pastatīji pi durovom par sorgu, tagad nūnes mani atpaka[ uz kopim, īlīc mani dūbē un aprūc ar zemi!»

Puiss sazabeida, ka nūmyrušais vecs runoj un ar rūkom ruoda kai dzeivs. Kū darīt? Pajēmja puiss itū veci uz placim, nūnesja uz kopim un jau grib jū otkon īlikt dūbē, bet vecs jam runoj : «Tu tagan manis vairuok napaglobuosi, bet es tevi ! »

Tvēŗa vecs puisi aiz kokla, nūmīdzja, lyka tymā dūbē un aproka ar zemi, bet pats nūguoja - navar zynuot, kur. Bet uz tū ustobu pi durovom vecs kotru nakti staigoj par sorgu. Tī tagan nikas nadzeivoj, puiši ari naspēlej, jo tī cīši baida.