Veļi prasa savas mantas.

1. P. Paulītis Straupē. Jkr. V. LP, VII, I, 81, 6.

Kūlēji reiz lielījās viens par otru, kuŗš drošāks. Viena meita teica, ka tā varot, ja vien gribot, tagad pat iet uz kapsētu un viņu izstaigāt. Citi kūlēji to neticēja. Negribēdama kaunā palikt, tā devās turp. Vārtu kambarim cauri ejot, meita ieraudzīja viņā cilvēku, kas palagā bija ietinies. Domādama, ka kāds kūlējs atnācis viņu baidīt, meita norāva tam palagu. Pārnākusi, viņa smiedamās rādīja palagu kūlējiem un stāstīja, ko vārtu kambarī redzējusi. Citi kūlēji brīnījās un dievojās, ka neviens no viņiem tur neesot bijis. Palagu pie uguns apskatījušies, tie redzēja, ka viss tas bija ar strutām. Bet tūliņ arī pienāca pie rijas loga mironis un prasīja pēc sava palaga. Meita no bailēm nezināja, ko darīt, jo mironis kā negāja, tā negāja no loga projām. Viņa gāja pie mācītāja, no tā padoma lūgt, bet mironis gāja viņai pakaļ. Tiklīdz gaismiņa iesāka svīst, mironis atstājās un aizgāja uz kapsētu atpakaļ, kur palika stāvot vārtu kambarī. Mācītājs saaicināja deviņus citus mācītājus - lielam ļaužu pulkam piedaloties - tie gāja uz kapsētu. Mironis stāvēja pie vārtu kambaŗa durvim un sagaidīja nācējus. Mācītāji nu sūtīja meitu, lai tā apsedz mironim norauto palagu. Meita gāja un darīja pēc mācītāju pavēles. Kad palags bija uzsegts, deva mironis meitai tādu sitienu, ka dūmi vien apjuka un pats bija acumirklī nozudis; bet no meitas arī tikai atlikusies maza čupiņa pelnu.

P i e z ī m e. P. Zaravičs rakstījis A. Lerchim no Veismaņiem, ka meita pie veļu kalna kapsētas vārtiem redzējusi mironi stāvam ar segu uz rokas. Meita paņēmusi segu, bet otrā nakti mirons dauzās aiz durvim, lai atdodot segu. Segu atdodot, mirons aiznes meitu uz kapsētu. L. P.