2. H. Skujiņa Aumeisteŗu pagastā.

Vecos laikos kādu nakti visa Aumeisteŗu baznīca bijusi apgaismota, ērģeles spēlējušas un draudze dziedājusi. Pie baznīcas durvim stāvējis liels vīrs, apsedzies ar baltu palagu. Divas meitas gājušas gar baznīcu. Viena meita bijusi tāda nerātna un pārgalvīga. Viņa pieskrējusi pie stāvētāja, kas bijis mirons, un norāvusi tam palagu. Stāvētājs nekā nesacījis. Meitas baznīcā neiegājušas, bet aizgājušas taisni uz māju. Nebijusi vēl stunda pagājusi, ka pie mājas durvim, kur meita dzīvojusi, viens klauvējis un teicis: «Nāc ārā. Uzsedz man palagu!

Meita nekā neatbildējusi. Saucējs pēc pusnakts aizgājis. Nākamā naktī viņš bijis klāt un atkal prasījis palagu. Tas bijis tas pats mirons, kam meita pie baznīcas durvim palagu norāvusi. Kad meita negājusi, tad mirons sācis stipri klauvēt un kliegt. Meitai bijis ļoti bail. Arī visi mājas cilvēki bijuši nobijušies. Neviens nedrīkstējis ārā iet. Trešā naktī atkal mirons bijis klāt, klauvējis un teicis: «Nāc ārā! Uzsedz man palagu, citādi tev jāmirst.»

Nākamā dienā meita aizgājusi pie mācītāja. Viņa tam izstāstījusi, kā noticis un kā mirons nākot un prasot palagu. Mācītājs apsolījies nākt meitai līdz un lūgt Dievu.

Naktī mirons bijis atkal klāt. Mācītājs lūdzis Dievu un sūtījis mironu prom, bet mirons negājis. Mācītājs teicis, ka palagu aiznesīs uz kapsētu un ieraks kapā. Mirons nebijis ar mieru, viņš uzstāvējis, lai meita iznāk no istabas un uzsedz tam palagu. Tad mācītājs ar meitu izgājuši ārā. Aiz durvim stāvējis tas pats lielais vīrs, ko meita pie baznīcas durvim redzējusi. Tiklīdz meita tuvojusies mironam, nezin no kurienes saklupuši tai virsū citi mironi un to saplosījuši.