3. N. Skujiņa Aumeisteru pag.

     Aumeisteŗu muižas pagrabā esot liels akmens, kas sienā iemūrēts. Uz tā akmens stāvot sieviete, apsegusies ar baltu palagu. Reiz, vecos laikos, pagrabā gājušas darbinieces pienu kāst. Viena darbiniece, jauna pārgalvīga meita, pieskrējusi pie stāvētājas un norāvusi tai palagu. Stāvētāja nekā neteikusi, pat pirkstiņu nepakustinājusi. Naktī pie istabas durvim, kur jaunā dieniniece gulējusi, viens stipri klauvējis un kliedzis: «Atdod man palagu! Meita nelikusies ne zinis. Otrā dienā atkal viens klauvējies pie durvim. Meitas tēvs izgājis ārā. Aiz durvim stāvējusi tā pati sieviete, kuŗai meita palagu norāvusi. Tēvs ienācis istabā un aizbultējis durvis. Trešā naktī stāvētāja bijusi atkal pie durvim un saukusi: «Atdod man palagu! Citādi tev būs slikti. No rīta meita visu izstāstījusi stārastam. Stārasts paziņojis to lielkungam un tas ataicinājis mācītāju. Kad mācītājs ar meitu un citiem cilvēkiem iegājuši pagrabā, sieviete stāvējusi uz akmens. Viņa nikni skatījusies uz meitu. Mācītājs sācis dievvārdus un svētīšanu. Tad dieniniece gribējusi stāvētājai uzklāt norauto palagu, bet tai pašā mirklī viņa nelabi iebļāvusies un nu nozvēlusies zemē. Dieniniecei mute bijusi apgriezta otrādi. Tā bijusi uz vietas beigta.