Veļi prasa savas mantas.

4. J. A. Jansons no J. Tiļļas, Īļas pagastā.

Senāk, tanīs vietās, kur bijuši nonāvēti cilvēki, pa naktim nedrīkstējuši staigāt, jo rādījušies spoki. Vienās mājās dzīvojis puisis un meita. Vienu vakaru meitai bijis jāiet ciemā. Puisis teicis, lai nenākot pa nakti mājās, kas varot zināt, kā ceļā atgadās, naktīs jau visādi mošķi staigājot apkārt. Varot vēl kāds spoks uzkrist. Bet meita tikai pasmējusies šis laikam būšot tas spoks. Nu, ka tā - tā. Puisis vairāk neko neteicis. Naktī meita nāk mājās, bet tā ērmīgi vien ir ap dūšu. Puiša brīdinājums neiziet no prāta. Un kā tad: nebijusi vēl ne Pusceļā - redz: sēd viens ceļmalā ar baltu palagu aptinies. Meita nodomājusi, ka tas ir puisis, atnācis viņu biedēt. Piegājusi klāt un norāvusi spokam palagu: es tevi mācīšu spokoties! Spoks gan lūdzies, lai atdodot, bet šī tikai smējusies : «Nāc vēl mani baidīt!»

Pārgājusi mājās, runā ar puisi - viņš nekā nezin, visu laiku sēdējis istabā. Apskatās vēl labi palagu: tas viscaur asiņains un pilns strutu. Ko nu? Nu spoks katru vakaru, kad visi aizgājuši gulēt, dauzās pie loga: lai atdodot palagu. Meitai bail palagu nest atpakaļ, bet no cita spoks neņem. Beidzot ies pie mācītāja. Mācītājs gājis meitai līdzi un spoku nomierinājis. Tas paņēmis palagu un vairs nerādījies. Tanī vietā, kur spoks sēdējis, bijis viens cilvēks nosists.