6. V. Akmentiņš no Aleksandra Vasariņa Bērzpils apkārtnē. A. Aizsila kr.

Reiz sarunuojusi vīna meita jauna goda naktī aizīt uz bazneicu, lai radzātu sovu meiļuokū. Jei ar aizejūt uz bazņeicu, apejūt treis reizis ap bazņeicu un īraudzējusi bazņeicas prīkšā uz gaņkom cilvāku ar boltu pologu. Viņa daskrējusi, nūruovuse pologu un aizguojusi uz muojom. Kod atsaguluse, tod daguojis pi lūga kaulains cilvāks un prosūt, kam atdūtu pologu. Viņa davuse pa lūgu, bet jis najēmis, lai nasūte tur, kur pajāmuse.

Meitene nūsabeijusēs, ūtrā dīnā aizguojuse uz muocītuoju. Muocītuojs viņai teic, lai pajamūt mozu bārnu uz rūkom un lai ejūt. Viņa pajāmuse bārnu un guojuse un atdavuse jam pologu. Viņš teic: «Kab tev nabejs navainīga bērna, tad tu gon kū biutu redzējuse.» Jei nūzabei&127;dusēs un seši godi atgulēiusi slima, bet dzeiva gon palikuse.