7. L. Aizpurve Lubānā. A. Aizsiļa kr.

Reiz Trikātā dzīvojusi viena pārlieku droša meitene. Turpat bijusi viena baznīca, kuŗā miroņi staigājuši pa naktim. Tā arī vienreiz tā solījusies aiziet un noraut vienam mironim palagu. Vienu nakti tā patiešām aizgājusi un norāvusi vienam mironim palagu, kas bijis vēl ar strutām. Norāvusi palagu, tā sākusi bēgt, bet mironis tai sekojis. Bēgusi, bēgusi - līdz nonākusi mājā, kur to citi jau gaidījuši. Līdz meitene ieskrējusi mājā, mironis arī bijis klāt un sācis klauvēt pie logiem, lai atdodot tā palagu. Meitenei nu patiešām palicis bail un tā sacījusi citiem, lai atdodot palagu mironim. Mironis tomēr pastāvējis uz savu un no citiem palagu neņēmis. Tā nu meitenei nebijis miera ne nakti, ne dienu, jo mironis arvien prasījis savu palagu. Nekas meitenei neatlicies, kā mironim atdot palagu. Vienu reizi tā arī devusi, bet no tās reizes meitene vairs neesot tikusi redzēta.