Veļi prasa savas mantas.

10. L Ozoliņa Keipenes pagastā. J. A. Jansona kr.

Vienai bagātai saimniecei nomiris vīrs, kam bijusi zelta kāja.

Vīru aprakuši, bet sieva kādu nakti aizgājusi uz kapsētu un paņēmusi vīra ;zelta kāju. Vīrs otru nakti klāt un prasa zelta kāju atpakaļ, bet sieva aizbildinās, ka nekā nezinot. Paiet diena un pienāk atkal nakts. Vīrs atnāk otru reizi, bet atkal tas aiziet tukšā. Nu vīrs ir briesmīgi noskaities. Tas atnāk trešo nakti un sauc : «Atdod manu zelta kāju ! Atdod manu zelta kāju ! (klusi). Bet tad pēkšņi kliedzis tik stipri, cik var: «Atdod manu zelta kāju!» Sieva nobijusies un atdevusi šim zelta kāju. No lielajām bailēm, viņa nosolījusies nekad vairs nerakt no kapa kādas lietas.

P i e z ī m e. E. Jaunmačus Nogalē uzrakstījis teiku (LP, V 353, 156), kur mirusī māte prasa no dzīvās meitas savas zelta rokas. P. Š.