17. K. Bankers Dundagas Cepeļlejās. LP, VII, I, 118, 7.

Lūšos reiz nomirusi meita. Un mirdama tā noteikusi, lai viņas sarkano zīdu liekot viņai (kā mironim) galvā. Bet nava uzlikuši - bijis žēl. Bet nu arī nav bijis nekāda miera vairs: vienmēr teikusi sapnī tēvam, mātei un māsai, ka viņus saplosīšot, ja neatdošot viņas zīdu. Gājuši pie mācītāja. Mācītājs pamācījis, lai apkaušot vien zīdu turpat uz kapa smiltīs. Darījuši tā. Nu bijis tūdaļ miers, meita sapnī vairs nerādījusies.