22. P. Šmits no P. Zeltiņas Rīgā.

Reiz vienai Rīgas dienastmeitai, ar vārdu Anna, kāda zīlniece iestāstījusi, kā viņa varēšot dabūt patīkamo puisi par vīru. Zīlniece mācījusi, lai viņa aizejot uz kapsētu un pagrābjot no deviņiem kapiem pa saujiņai melno zemju. Ar tām zemēm lai tad viņa aizejot uz to puisi un nemanot, lai lūkojot iebērt kādu drusku viņa kabatā un kādu daļu lai tāpat izkaisot pa grīdu, tad viņa to puisi dabūšot. Anna arī aizgājusi uz kapsētu, dabūjusi tās zemes, kā sacīts, un pārnesusi mājā. Bet tai dienā viņa nevarējusi aiziet uz savu puisi un paglabājusi kapsētas zemes pieliekamā kambarī. Meitas kungi tai vakarā bijuši izgājuši un Anna atradusies viena pati mājā. Naktij sākoties viņa izdzirdusi, ka pieliekamā kambarī kaut kas grabinās, it kā tur ko meklētu. Meitai nu palicis dikti bailes, bet kungi vēl nenākuši mājā. Te piepēži atvērušās viņas istabas durvis un tanīs parādījies liels melns kungs ar brillēm uz acim. Anna briesmīgās bailēs paķērusi dziesmu grāmatu, sākusi dziedāt un lūgt Dievu. Tai pašā laikā atgriezušies arī kungi mājā un melnais uzreiz pazudis. Otrā dienā meitai atkal neizdevies aiziet uz savu draugu ar kapsētas smiltim. Pret vakaru viņas kungi atkal izgājuši un Anna palikusi viena pati mājā. Naktī atkal pieliekamā kambarī izcēlies troksnis, it kā tur kāda vista klukstētu un cāļi čiepstētu. Atvērušās durvis, kuŗās parādījies vakarējais melnais kungs un nācis uz meitas pusi. Meita no bailēm sākusi atkal lūgt Dievu un melnais kungs novēlies pie viņas zemē un pazudis. Bet pieliekamā kambarī tomēr troksnis nemitējies. Pēdīgi atnākuši arī kungi mājā un aizgājuši gulēt. Pēc kāda brītiņa kundze saukusi meitu pie sevis un prasījusi: «Kur jums, Anna, tā vista te klukst? Meita atbild: «Mums še nekādas vistas nav.» - «Varbūt apakšā tiem iedzīvotājiem ir kāda vista?» Kā, to es nemāku sacīt.» No rīta kundze teikusi Annai, lai viņa šodien pasakot apakšas iedzīvotājiem, lai viņi istabā neturot vistas, viņa visu nakti neesot varējusi gulēt. Meita to arī apsolījusies izdarīt, bet kā gājusi laukā, tā arī aiznesusi atkal smiltis uz kapsētu un pārmetusi tur pār sētu. No tā laika bijis mājās miers un meita par tādām burvībām vairs negribējusi ne domāt.