24. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Nomirusi veca saimniece. Viņa dzīva būdama bijusi ātras dabas. Pēc bērēm saimniece naktīs nākusi uz savu kambari un staigājusi tur, ka klaudzējis vien, vai arī bīdījusi krēslus, vai ko meklējusi, ka laukšējis vien. Visi mājinieki, pa naktim, dzirdējuši savādo troksni nomirušās saimnieces kambarī un neviens tur nedrīkstējis gulēt. Tā tas gājis ilgi. Saimniece ik naktis nākusi uz savu kambari. Mājinieki no ļaunuma nekā netikuši vaļā.

Reiz ienākusi veca ubadze, kas tur palikusi pa nakti. Nabadze dzirdējusi, kā saimniece pa savu kambari naktī darbojas. Viņa izmācījusi jauno saimnieci, kā lai dara, un tad būšot no jaunuma vaļā. Jaunā saimniece arī tā izdarījusi. Viņa sestdienas vakara krēslā aizgājusi uz kapsētu, ietinusi dziesmu grāmatas lapā sidraba naudas gabalu un to iekasījusi nomirušās saimnieces kapa kopiņā. No tās reizes nomirusī saimniece uz savu kambari pa naktim vairs nenākusi. Saimniece pēc nāves staigājusi tādēļ, ka pakaļpalicēji laikam neesot kādu viņas vēlēšanos izpildījuši, vai arī nedevuši tai zārkā līdzi kādu lietu, ko viņa mirstot novēlējusi.