29. Kanaviņš no J. Egles Gulbenē. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 84, 15.

Reiz divi ceļinieki, naktī iedami, bijuši aplam nosaluši. Ne mājas, ne meža pavēņa nebijis tuvumā, kur sasildīties. Te pašu laiku tiem gadījies gar vecu kapsētu iet. Tur sadabūjuši tādus sausumus, žagariņus, vienu vecu krustu un nu iešķīluši un iekūruši uguni, sākuši sildīties. Sasildījušies, gribējuši projām iet, bet nekā: miroņi apstājuši un nelaiduši ne par ko. Par laimi tam vienam ceļiniekam bijis labs padoms, tas teicis: «Nobērsim ugunskura pelnus tai vietā atpakaļ, kur krustu ņēmām, būs labi! Nobēruši - jā, miroņi apstājušies un šie aizgājuši savu ceļu.