30. V. Zacharska no 53 g. veca O Baranovska Silajāņu pagastā. V. Podis krājumā.

Senejūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīnā derevņī kaids cylvāks Odums. Jis beja lels natiklis, nagribēja sev sagatavuot molkas, ar kū zīmas laikā izkurenuot sev cepli. Juo ustobā nu soltuma navarēja nūsēdēt, jis guoia molkys maklātu. Vīnu reizi šis Odums aizguoja uz kopim, pīlauzja krystu un atnezja uz sātu, ar kū izkurinuot cepli. Itūs atnastūs krystus Odums salyka sinčūs, bet pats aizguoja gulātu. Taišņi pošuos pusnaktīs klausuos Odums, ka juo sinčūs nazkas klīdz: «Itys muns, itys muns! Muna jau nav!» Tur klīdzja dvēseles, kurus krystus Odums beja atnesis. Apjēmja Odumu lela baile, pazacēla jis nu sovys gultys, saiasēja itūs vysus krstus, un kab nikas naredzeitu, dreižuok nūnesja uz kopim. Tī jis itūs krystus pastatēja uz tuos pat vītys, a pats dreižuok atskrēja uz sātu. Tai puorguoja tei nakts un taipat atīt vēl nakts, kur ap pusnaktis Odums klausuos, ka pi juo ustobys lūga nazkas plēšuos un klīdz: «Tu munu pajēmi, a tu munu! Kū darēt? Odums nūsabeida, pazacēļa un mat ap sevim krystu un pats sevī runoj: «Ok, Dīviņ, ratovoj mani nu nabašnīku, jī mani nūmūcīs, nabyus man nu jūs dzeivis.» Cik tī Odums, sādādana uz gultys, nadūmuoja, bet golu golā nūguoja vēl uz kopim un tūs krystus pastatēja, kur kurējis uz kaidys dūbis beja, un īdams uz sātu, puormetja krystu pasceidams : «Myužeigu duseišonu, gulit mīreigi ! » Ar itim vuordim Odums atguoja uz sovu sātu. Nu tuo laika pi Oduma sinčūs un taipot pi lūga nikas naklīdzja un jis nikod nu kopu krystu nanesja uz molkys, a nu tuos dīnys sagatavuoja molku nu meža.