1. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Toreiz es dzīvāju Smiltenē, pie viena māldeŗa par meitu. Tas jau bija priekš ilgiem gadiem. Bet pa naktim es nevarēju miera dabūt, jo ap pusnakti viens atgrūda durvis, izsita atslēgu. un tāds švurkstis izskrēja caur istabu. Redzēt gan nekā nevarēju. Reiz naktī es gulēju un nebiju vēl aizmigusi. Te uzreiz pie manas gultas pienāca meitene, sāka mani grūstīt un sacīja: «Ko tu te guli?» - «Liec mani mierā. Man nāk miegs,» es atbildēju. «Celies un pavelc savu gultu. Tavas gultas kāja ir man taisni uz galvas.» - «Kas tu esi?» es atkal prasīju. Nu meitene sāka stāstīt, ka viņa esot meitas bērns un kad šī māja vēl nebijusi celta, tad māte viņu dzīvu te aprakusi un tādēļ viņai esot jāstaigājot. Kad es gultu novilkšot no tās vietas, tad meitene man likšot mierā. Otrā dienā es aizgāju pie vienas vecas vecenes padomu prasīt. Tā arī mani izmācīja, kā lai daru. Es norakstīju tēva reizi uz maza papīriņa un paliku to sev zem pagalvja. Tad es novilku gultu no vecās vietas un uz grīdas un durvim uzvilku krustus. No tās dienas es gulēju mierīgi un nekā vairs ne dzirdēju, ne redzēju.