2. H. Skuliņa Smiltenē.

Šķūnī gulējuši siena pļāvēji. Saimnieks gulējis netālu no durvim un nakts vidū dzirdējis sev zem galvas bērna raudāšanu. Izbrīnējies, izklausījies un neticis pie skaidrības, bet bērns arvien raudājis. Drīz vien viņš aizmidzis, bet pa sapņiem jutis, ka kāds tam biksta ar pirkstu pie sāniem. Uztrūcies no miega. Līdzās stāvējis mazs bērns, gadi četri vai pieci vecs, un pavisam kails. Saimnieks pirmā minūtē ne pa jokiem nobijies, bet tad jautājis, no kurienes tas esot un ko gribot. Bērns stāstījis, ka esot ārlaulībā dzimis, māte to nogalinājusi, aprakusi gluži kailu un bez krusta zīmes, taisni tai vietā, kur saimnieks pašlaik guļot. Lai saimnieks ejot uz citu vietu, viņš gulēdams to spiežot. Viņam esot jāpaliekot šķūnī tik ilgi, kamēr māte miršot. Kad māte būšot nomirusi, tad viņš iešot uz kapsētu un māte palikšot šķūnī viņa vietā. Pēc vairāk gadiem saimnieks gulējis atkal šķīmī un taisni tai pašā vietā, kur pagājušo reizi. Pirmo notikumu saimnieks bijis jau sen aizmirsis. Bet pusnaktī tam atkal nebijis miera, kāds to modinājis un dzinis nost no guļas vietas, teikdams lai iet uz citu vietu un lai neguļ tam virsū. Saimnieks pavēris acis, viņam blakus stāvējusi gaŗa liela sieviete.