3. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, III, 28, 16.

Vieniem vecākiem bijis ļoti nepaklausīgs dēls. Tēvam tas  visur darījis pretim un māti kaitinājis dienu mūžu. Reiz nepaklausīgais gŗūti saslimis un ilgi, ilgi dabūjis uz gultas savārgt. Beidzot kādu dienu, kad māte nebijusi mājā, slimība saņēmusi vārguli tik stipri, ka pats paredzējis mūža galu klāt esam. Nu saucis tēvu, nu aicinājis māti pie gultas un lūdzies, lai piedodot viņa nedarbus. Tēvs piedevis; bet tā kā māte nebijusi mājā, tad, zināms, nevarējusi piedot. Gaidījis gan, gaidījis, bet nebijis vairs laika sagaidīt, bijis jānomirst bez mātes piedošanas. Dēlu paglabājuši. Tomēr mieru tas kapā neatradis, katru nakti vajadzējis apkārt vazāties citiem par biedēkli. Ļaudis redzējuši viņu drīzi šur, drīzi tur.

Reiz viens ceļa-vīrs domājis vēlu braukt gar kapiem. Citi ļaudis pamācījuši, lai tik vēlu gar tiem kapiem nebraucot, jo vienam nepaklausīgam dēlam esot nolikts tur katru nakti spokoties. Bet ceļa-vīrs atbildējis, ka viņam neesot no spokiem bail. Viņš braucis. Pie kapiem tas ieraudzījis baltu vīru. Ceļavīrs droši uzsaucis: «Ja esi labs gars, tad nāc šurp un runā; ja esi launs, tad ej pie deviņiem !» - «Neesmu jauns gars ! man tik kapā nav miera, jāmaldās tik ilgi, kamēr māte būs piedevusi. Esi, mīļo ceļa-vīr, tik labs un izgādā, ka man māte piedotu. Tik nesaki viņai, ka es esmu tevi sūtījis, citādi tā man nepiedos, jo esmu par daudz kaitinājis savu māti.» Ceļavīrs to apņēmies. No rīta tas nogājis pie dēla mātes un sacījis: «Piedod! piedod!» - «Kam tad lai piedodu?» māte pasījusi. «Piedod visiem! ceļa-vīrs atbildējis. «Labi, piedodu visiem!» māte teikusi. «Nu labi! tad esi piedevusi ir savam dēlam, to tik gribēju.»

Otrā naktī ceļa-vīrs nogājis pie kapiem. Dēls tūlīt iznācis pretim un pateicies: «Paldies! labo ceļa - vīr, ka to izdarīji. Tagad man kapā miers.» Un no tā laika dēls vairs nerādījies.