4. Kārlis Ābele 1865. g. Valkas apkaimē. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 41, 4, 14.

Viena meita bīsi par saimnieci un viņas vecā māte viņai klā(t) dzīvāsi. Bet tā meita daudzreiz to māti kūlusi ar žagarim. Un tas gadījies, ka meita papriekšu nomirusi, nekā tā māte un nu glabājuši. Bet kā kapu beidz aizrakt, tā meitas roka iznāk no kapa un paliek virspusē. Gan nu rakuši otru, trešu reizi, bet nākusi un nākusi ārā no kapa. Nu gāsi māte pie kapa un sukāsi meitas roku ar rīkstēm. Kad māte tikdaudz sitienu rokai bija uzsitusi, cik meita, dzīva būdama, mātei bija situsi, tad roka iegājusi dibinā un nekad vai(rs) nav nākusi ougšā.