Veļi prasa mieru un cienību.

5. H. Delle Bērzaunē. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 87, 22.

Vienam zemniekam nomira draugs, ko paglabāja zem baznīcas pagrabā, lai to varētu arvienu apskatīt. Bet pēc kāda laika sāka nomirušajam bārda augt. Viņa draugs, to redzēdams, sarunājās ar nelaiķa piederīgiem, ka tas gluži nesmuki izskatoties, ka miroņam bārda esot, un tādēļ lūdza miroņa piederīgiem atļauju tam bārdu nodzīt. ko arī atļāva. Minēts draugs paņēmis mironi, iznesis no pagraba, uzsēdinājis baznīcā uz sola un tam nodzinis bārdu. Tad to nolicis atkal tai pašā vietā. Bet pēc kāda laika tam atkal ataugusi bārda, kas bijusi otrreiz jādzen. Ilgi nepagājis, kad draugam vajadzējis sataisīties miroņam pa trešo lāgu bārdu dzīt, lai tas tā nenoaugtu, ka vairs gandrīz nevarētu pazīt. Viņš to saņēmis kā agrāki, uzsēdinājis uz sola, tam nosmērējis muti ar ziepēm un jau ņēmis nazi. Te piepēži tam mironis apķēries ap kaklu, uzskatījis to dusmīgā ģīmī un sacījis: «Kā tu iedrošinājies mirušos traucēt? Ja vēl vienreiz mani aizkārsi, tad vairs dzīvs nepaliksi!»