8. Kārlis Bika Gaujienā. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 118, 8.

Reiz Gaujienas kapsētā apglabāta veca māte. Te nezin, ziemā, kad sasniguši lieli sniegi, kāds cits, nezinādams, pieracis taisni no mātes kapa pusi priekš jaunrokama kapa. Un kā nu tas nule raktais mirons paglabāts, tad tūliņ pirmā naktī vecā māte rādījusies savai meitai sapņos: šai neesot vairs miera dusēt - viens gāžoties virsū un smagi spiežot. Meita atrakusi sniegu mātes kapam un nu atradusi, kas noticis. Tūdaļ gājusi pie mācītāja izsūdzēt: tā un tā. Mācītājs pavēlējis jaunrakto mironu pārrakt tālāku no mātes kapa nost un tad māte nežēlojusies vairs meitai pa sapņiem.