10. A. Vaskis Tukumā.

Varbes muižā rokot rijai vecā kapsētā pamatus, uzrakumu zārkus ar cilvēku kauliem. Par to ziņots vietējam mācītājam. Mācītājs nepiegriezis tam vērības. Kad rija uztaisīta, kūlēji nevarējuši nakti nemaz gulēt, kāda rīboņa un raboņa piedarbā notikusi. Ziņots atkal mācītājam. Mācītājs atbraucis un riju iesvētījis. Braucot uz mājām, tā ap pusdienas laiku, mācītājs prasot kučierim, vai būšot jau vakars. Vēl jau ne palaunags neesot, atbildot kučieris. Pēc kāda laika mācītājs jautājot atkal, vai saule jau rietot. Nē, vēl jau tik ja palaunaga laiks, paskaidrojot kučieris. «Tad es esmu apgrēkojies,» teicis mācītājs, «man nevajadzēja atļaut riju vecā kapsētā celt.» No šīs reizes mācītājs neatšķīris vairs gaismu no tumsas un vienu laiku no otra.