12. Alīda Dragone Palsmanē.

Reiz viens puisis gājis no balles nakti uz māju. Pret Lūkupi pulkstens rādījis divpadsmit, un puisis tik tagad iedomājies, ka pa šo ceļu nevajadzējis nākt, jo puisim stāstīts, ka pie Lūkupes rādoties spoki. Tā kā tālu bijis ko atpakaļ iet, tad puisis nodomājis iet vien uz priekšu Aiz Lūkupes sācies tūliņ biezs egļu mežs. Mazu gabaliņu pagājis, puisis ieraudzījis mežā mazu uguntiņu. Tuvāk pieejot, puisis pie uguns ieraudzījis mazu bērnu, kam krūtīs bijusi asa kaula šķembele. Tikko puisis bērnu ieraudzījis, tūliņ bērns sācis raudāt un lūdzies, lai izvelkot kaulu no krūtim, kuŗu māte tam iedūrusi. Puisim palicis balles, un promiedams tas vēl reiz paskatījies atpakaļ. Bērnam acīs bijušas asaras, bet raudājis tas arvienu klusāki. Kad puisis vairs nedzirdējis bērna raudas, sacēlusies liela vētra un gāzusi kokus uz ceļa. Puisis beidzot dabūjis iet atpakaļ no meža ārā. Pār Lūkupi ejot vējš gaudojis līdzīgi bērna raudām, un beidzot puisis nožēlojis, ka neklausījis bērna lūgumu.