2. K. Šulcs Zasulaukā. LP, VI, 177, 11, 33.

Viens kungs bijis negodīgs, taisni velna pilns. Tas nomiris un nelicis savai sievai nekāda miera, mocījis; biedējis katru nakti: Te māju puisis liek sev pataisīt bleķa cimdus, zārku un noliekas kungam pagrabā blakus. Kā nāk pusnakts. kungs ceļas augšā, mans puisis arī. Kungs prasa: «Ansi, vai tu esi miris?»

«Jā, kungs, esmu miris!» Rādi man savu roku!»

Kungs ņem roku -- jā, auksta un stīva. Kungs nu saka: «Ansi, nāc man līdz!»

Aiziet līdz istabas durvim, kungs atkal: «Ansi, ej tu papriekšu iekšā ! »

Bet Ansis ne un ne. Viņš dzīvs būdams, to neesot darījis, nomiris ne tik to nedarīšot. Kungiem nepieklājoties papriekšu iet!

Kungs atkal prasa: «Rādi man savu roku!»

Paņem roku rokā - auksta un stīva kā bijusi. Kungs iet pa priekšu. Ieiet pie sievas, kungs atkal: «Moci nu, Ansi, tu manu sievu!»

«Nē, kungs!» šis atsaka, «dzīvs būdams, to neesmu darījis, nomiris ne tik ! »

Nu kungs ņēmās pats sievu mocīt; Ansis noskatās vien. Bet drīzi arī staigājamā stunda apkārt - kungs sauc: «Ansi, nu mums jāiet, ej tu papriekšu!»

«Ne, kungs, napriekšu gan neiešu. Dzīvs būdams, to neesmu darījis, nomiris ne tik!»

Kungs prasa atkal rokas. Parauga - auksta un stīva kā bijusi.

Kungs iet, durvis pašas atdarās. Noiet abi līdz zārkam, kungs saka, lai Ansis pirmais kāpj zārkā. Ansis atkal stīvējas: «Nē, kungs, kā jau, dzīvs būdams, jūs apkalpoju, tā arī nomiris darīšu !»

Ko kungs labi zārkā, Ansis vāku cieti un trīs reizas uzsit uz vāku, sacīdams : «.āmen ! āmen ! āmen ! Kas miris, lai guļ, tam nebūs apkārt staigāt!»

Kungs vēl tikai zārkā nosaucies: «Man to bija zināt, ka tu dzīvs esi, tad tev bija zem manām rokām aukstam palikt!» Puisis tad pārgājis mājā un pateicis visu kunga sievai. Tā tapusi brīnum līksma un apprecējusi puisi.