3. Ūdrs Jaum-Brenguļos. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 178, 11, 33, piez.

Reiz viens ķērniņš bijis velna pilns; viņam pils bijusi augstā, augstā kalnā. Kas tur gribējis uzkāpt, tam vajadzējis ap kalnu riņķī vien iet, tad tikai ticis klāt. Reiz ķērniņš saslimis un nomiris. To aiznesuši kapsētas šķūnī. Bet trakais mironis nācis pa naktim uz pili un nodīdījis visus kustoņus. Zirgi un govis katru nakti bijuši putās ; arī pašai ķērniņienei miera nedevis.

Tad ķērniņiene bijusi noskumusi un izstāstījusi savas bēdas sulainim. Sulainis atteicis, ja šim pusi dodot no visas naudas, tad gādāšot, ka ķērniņš vairs nenākšot. Labi. Sulainis tad nokalis sev bruņas un iegulies citā zārkā, ķērniņam blakus. Nakts vidū ķērniņš cēlies augšā un gājis pa durvim ārā, bet sulainis saucis: «Kungs, kurp iesit?»

Šis prasījis: «Kas tu tāds esi? Vai miris esi?» «Jā, kungs, miris!»

«Nav tiesa!» «Nākat lūkāt ! »

Ķērniņš dagājis, uzlicis roku uz bruņām - jā, auksts.

Nu ķērniņš iegājis lopu kūtī un tamēr plītējis lopus, kamēr bija putās. Tad gājis uz zirgu stalli - tur tāpat. Bet sulainim bijis jāaiztaisa ķērniņam durvis. Pēdīgi gājis uz pili, izplītējis lielmāti (ķērniņieni) un gribējis iet projām. Tad sulainis ieminējies: «Kungs, vai naudas nemaz šoreiz neskaitīsit?»

«Pavisam aizmirsās!» šis atteicis un dagājis pie mūŗa. Mūrī bijis slepens skapis, ko neviens nezinājis. Nu izskaitījis naudu, aiztaisījis atkal skapi, ka neviens ne vietas vairs nevarējis manīt, un tad gājis uz kapsētu. Tur šis gribējis, lai sulainis papriekšu guļas zārkā, bet tas neklausījis. Pēdīgi kērninš iegulējies zārkā pirmais un nu sulainis ar sērmokļa kūju sitis tik briesmīgi ķērniņu, ka sasitis lupatu lupatās.

Rītā sulainis, slepeno naudas skapi zinādams, izņēmis naudu un dabūjis lielu tiesu arī sev. Bet ķērniņš nekad vairs nenācis no kapsētas ārā.

Par gada laiku arī ķērniņiene nomirusi un kad nu mironi aiznesuši uz kapsētas šķūni, redzējuši, ka tai vietā, kur ķērniņš bija gulējis, tagad melns krauklis tupējis.