5. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Lielkungs nomiris un katru nakti tas nācis uz pili pie lielmāte: un nedevis tai miera. Lielmāte nezinājusi, kas pa naktim pie viņas nāk un nelaiž tai gulēt. Muižā bijis kučērs un tas bijis ļoti uzticams lielmātei. Lielmāte atsaukusi kučēru un sacījusi, lai tas novaktē, kas tas tāds ir, kas naktīs pa pili staigā. Ja kučērs varēšot novaktēt, tad lielmāte iešot pie viņa par sievu. Kučērs domājis, ko lai nu viņš dara. Nākamā naktī viņš ietinies baltā palagā, pietaisījis no koka daudz mazu krustiņu un nostājies aizdurvē pie lielmātes istabas. Kad pulkstens nositis vienpadsmit, viens nācis pa durvim iekšā. Kučērs prasījis: «Kas tu tāds esi?»

«Un ko tu te dari?» prasījis nomirušais lielkungs.

Kučērs sacījis, ka viņš sargājot lielmāti, jo tai viens pa naktim nedodot miera gulēt. Viņš tas esot, kas pa naktim staigājot, sacījis lielkungs. Bet kādēļ tad lielmāte ar viņu nerunājot. Tādēļ vien viņš staigājot, ka viņam esot zem grīdas aprakta zelta nauda un lielmāte to nezinot. Lai viņš pasakot lielmātei, kur nauda esot. Beidzot lielkungs prasījis kučēram: «Kur tad tu dzīvā?»

«Turpat kur tu, kapsētā!»

«Nāc un parādi man savu kapu,» sacījis lielkungs.

Abi gājuši uz kapsētu. Kučērs bijis izbailēs, jo tam nebijis kapa ko rādīt. Kad abi piegājuši pie kapsētas vārtiem, tad kučērs manījis, ka labi nebūs, nometis krustiņu un sācis bēgt. Lielkungs nav varējis pār krustiņu pāri tikt, kamēr apmetis kūleni. Kad lielkungs kučēru panācis, tad tas atkal nometis krustiņu un lielkungam bijis pār to atkal kūlenis jāmet. Kad pulkstens nositis vienu, tad tik kučērs sprucis no lielkunga vaļā.

Otrā dienā kučērs visu izstāstījis lielmātei. Lielmāte likusi uzlauzt grīdu, kur arī atradusi daudz zelta naudas. Beidzot kučērs apprecējis lielmāti un abi dzīvājot laimīgi.