6. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Kad vecu vecais Aumeisteru lielkungs nomiris un aprakts, tad viņš vēl nācis uz pili un gājis tur kā negudrs. Viņš mētājis traukus un krēslus, kas kā par brīnumu palikuši visi veseli. Pilī neviens nevarējis pa naktim miera dabūt. Pilī bijis arī vecs sulainis un tas nospriedis, ka jātiek no ļaunuma vaļā. Viņš vienu nakti paņēmis zobenu, saģērbies un aizgājis uz kungu kapsētu. Bet kapsētā vairs lielkunga nebijis. Kaps bijis vaļā un zārks tukšs. Lielkungs jau bijis aizgājis.

Sulainis apvilcis ar zobenu ap kapu riņķi, iekāpis kapā, iegūlies zārkā un gaidījis, ka lielkungs nāks atpakaļ. Kad nelabā stunda bijusi drīz galā, tad pie kapa pieskrējis lielkungs, bet tālāk par uzvilkto riņķi neticis : «Ho ! ho! kas ta' te ! Dzīva cilvēka smaka ! Laid mani iekšā ! »

Sulainis nelaidis. Viņš prasījis, kur lielkungs bijis. Bet tas nestāstījis. «Nu tad kapā ar netiksi!» mierīgi atbildējis sulainis un gulējis tik zārkā.

Lielkungs laikam manījis, ka labi nebūs, un laikam viņam ar vajadzējis kapā tikt, jo laiks gājis riņķī. Viņš arī sācis stāstīt, ka tas bijis kāzās un tur nožņaudzis brūti un brūtgānu. Tad sulainis prasījis, kā lai tos varot atdzīvināt, un lielkungs stāstījis tālāk, lai ejot uz avotiņu un lai ar tā ūdeni apslapinot 3 vietās nožņaugtos, tad tie celšoties augšā.

Sulainis izkāpis no kapa un nostājies malā. Kad lielkungs gribējis kāpt kapā, sulainis tam nocirtis galvu un tas iegāzies kapā. Kaps tūliņ aizbiris cieti un sulainis uz viņa uzcirtis ar zobenu trīs krustus.

Tad sulainis gājis uz kāzu namu. Tur visi dzēruši un līksmojuši. Tikai brūtes ar brūtgānu gan nav bijis - tie jau aizgājuši uz klēti gulēt. Sulainis stāstījis, kas par lietu, bet neviens tam lāgā neticējis. Vīrieši bijuši piedzērušies un tie sākuši smieties un ņirgāties. Bet sievietes gan ticējušas un aizvedušas sulaini uz klēti, kur jaunais pārs gulējis, Sulainis piedauzījis pie klēts durvim, bet neviens neatsaucies. Viņš dauzījis atkal un atkal - tas pats! Nu saukuši vīrus un sākuši lauzt griestus, jo pa durvim nevarējuši iekšā tikt: tās bijušas no iekšas aizbultētas. Kad iekāpuši pa griestiem klētī, tad atraduši, ka brūte ar brūtgānu ir beigti.

Nu sulainis skrējis uz avotiņu pēc ūdens. Kāznieki vaimanājuši un raudājuši. Kad sulainis atnācis ar ūdeni un apslapējis brūtei ar brūtgānam pieri, krūtis un kājas, tad tie sākuši lēni kustēties un beidzot cēlušies augšā.

No tās reizes vecu vecais Aumeisteŗu lielkungs nekad vairs nenācis no kapa ārā.

P i e z ī m e. Šāda teika ir arī starp pasakām sastopama. Sal. IV. sēj. 20. pasaku. P. Š.