7. Juris Bokums 1868. g. Durbes Raibinieku Rutkos. T.P, VII, I, 172, 1a.

Tupiķa laikos, kad mēris un bads valdīja, viens saimnieks bija iekrājis tūkstošu rubļu un paglabājis, no savējiem slēpdams, apakš klēts sliekšņa. Bet drīzumā saimnieks nomira, sievai nemaz nepateicis, kur paslēptā manta meklējama. Pēc bērēm sieva gan izmeklējās pa malu malām - viss velti. Tomēr kapā mierīgi dusēt nelaiķis nevarēja: ik naktis nāca savu naudu raudzīt savu saimnieci biedināt. Tā, nabadzīte, no nelaika mukdama, skrēja kliegdama pie citiem cilvēkiem, lai glābjot! Un tā viņš kādas trīs naktis no vietas jau bija nācis pie savas sievas, gribēdams to naudu parādīt, bet šī katrreiz sabijās un aizmuka. Te vienreiz pa nokrēslu ienāks vēcs vīrelis un lūdzas nakts mājas. Labi. Saimniece nu iesāka par šādām, tādām lietām ar vīreli runāt un izstāsta arī savas bēdas par nomirušo vīru. Vīrelis atsaka: «Tas nekas, paēdīšu vakariņas, es tev palīdzēšu!» Un ko viņš dara? Pēc vakariņām aiziet uz klēts nojumu, nosit no arkla krietnu lemesi un nostājas namā aiz durvju stendeŗa. Pulkstens divpadsmitos viens grabinot jau pie nama durvim, tad ienākot namā, aiztaisot nama durvis un nākot pie istabas durvim - taisoties jau iet iekšā : bet - kas zin - kā pamanot vīreli, atņemot atkal roku no durvju kliņģa nost un vaicājot: «Kas te ir?» Vīrelis atteic: «Es esmu!» Mirons saka: «Dod man roku! Tad vīrelis ielika viņam to lemesi rokā, teikdams: «Še mana roka!» Mirons sagrāba lemesi un raudzīja to salauzt, saplēst, bet nespēja Beidzot viņš teica vīrelim: «Nāc man pakaļ!» un aizveda to pie klēts sliekšņa: lai rokot te un ko tur atronot, to lai valkājot vesels. To teicis, mirons aizgāja. Vīrelis nu lauza samīto zemi ar lemesi un izlauza no pasliekšņa lielu pulku naudas. Naudas podu ozolā noglabājis, likās gulēt. Rītā saimniece vaicā: ko laba izdarījis pa nakti? Vīrelis saka: «Aizdzinu nelaiķi atpakaļ ar šo lemesi - lūk, kā viņš to dzelzu salocījis.» Tas nu tas. Otrā vakarā vīrelis izņēma vienu pimberi, sapelējušu, no naudas poda, apvilka ar viņu visapkārt sev riņķi, sakūra ozolam blakus uguni un sildījās. Te pašā pusnaktī atnāks nelaiķis, uzsaukdams bargi: «Blēdi, kur tu liki manu naudu? Nes tūlīt, atdod manai sievai! Ja ne, es tevi saplēsīšu gabalu gabalos!» Vīrelis aiz nobīļa pielēcās stāvu kā svece un domāja: «Mirons viņu tūlīt grābs,» bet tas aizvilktajam riņķim nejaudāja vis pāri tikt. Vēl tur mirons šā, tā draudēja, bet vīrelis nešķitās ne dzirdot. Mirons aizgāja. Trešā vakarā viņš atkal aizvilka ar sapelējušo pimberi riņķi visapkārt. Atnāk mirons: «Vai atdosi manai sievai naudu jeb neatdosi?» Vīrelis ne vārda neatbild. Tad mirons saka: lai viņš nākot no riņka ārā un sniedzot savu roku - salīgšot mieru. Bet vīrelis nekust ne no vietas. Nu, kad nu tā - lai tad no visas tās naudas tikai trīsdesmit dāldeŗus nabagiem atdodot. Labi, vīrelis to apsolās un tad mirons pazūd. Otrā dienā vīrelis iemeta apsolītos dāldeŗus nabagu krājamā lādē un tad ar visu citu naudu aizgāja uz citu pusi. Mirons no tās reizes vairs nerādījās nevienam pašam.