8. J. Simenovs Dolē. Brīvzemnieka «Sborņik,» 136, 94. LP, VII, I, 174, 2.

Reiz dzīvojis precējies kungs. Un tas dzīvojis ar velnu uz vienu roku. Bet viņam bijis kučieris, stalts puika vārdā Ansis. Un tā nu dzīvojuši, dzīvojuši pēdīgi kungs nomiris, bet Ansis ielakojis sava kunga atraikni. Šī arī gājēja bijusi, tikai to teikusi : «Labi ! bet tad tu ej pagrabā, kur mans nelaiķa kungs dus, un izgulies trīs naktis no vietas viņa zārkam blakus. Ja to izpildīsi, tad apņemšu tevi un iecelšu par kungu.» Labi. Ansis tūliņ licis varkalim uzkalt skārdes kreklu, uzvilcis mugurā un novakarā aizgājis uz pagrabu, nolicies nelaiķa kungam blakus zārkā. Gulējis, gulējis - te ap pusnakti kungs celsies tikai augšā. Ko Ansis darīs? Cēlies arī augšā.

«Ko, vai tu, Ansi, arī esi nomiris?» kungs vaicājis. «Jā, esmu arī miris!» Ansis atbild.

«Nu, kad tikai tu nemelo vien?»

«Ja jūs, kungs, neticat, aptaustait manu miesu!»

Kungs aptaustījis skārdes kreklu un atradis, ka Anša miesa patiesi auksta, un nu ticējis gan.

«Kur nu iesim?» runājuši.

Noprātojuši iet kunga pilī. Un abi iegājuši pilī, izdzīvojušies pa visām istabām, izmētājuši visu, salauzuši visu, ko tikai nogrābuši, un tad aizgājuši atpakaļ uz pagrabu. Bet iegājuši pagrabā, kungs saka Ansim: «Liecies tu, Ansi, pirmais zārkā!» Ansis atkratījies: «Nē, kungs, tā es dzīvs būdams esmu sekojis jums, tā miris sekošu ! » Neko darīt - licies kungs pirmais zārkā un tad Ansis.

Otrā naktī tāpat: kungs izceļas no zārka, Ansis arī. Un tagad norunājuši abi divi izstaigāties pa laukiem. Apstaigājuši, nopostījuši visus laukus un atkal atgriezušies pagrabā atpakaļ. Pārnākuši un sākuši atkal tiepties, kam piekrīt pirmajam apgulties. Bet Ansis palicis pie tam, kā dzīvē sekojis, tā arī te sekošot kungam.

Trešā naktī gluži tāpat: kungs izkāpis no zārka. Ansis izkāpis. Šoreiz viņi noprātojuši lopus apstaigāt laidarā, zirgus zirgu stallī. Turp iedami, kungs ieteicies: «Kas to bija domājis, ka apakš zirgu staļļa sliekšņa tik daudz naudas un tik viegli vēl ieguļama?»

Nu nogājuši laidarā, zirgu stallī, apslānījuši lielu pulku iopu un zirgu un aizgājuši atpakaļ uz pagrabu.

Pagrabā kungs sacījis: «Ja dzīvs cilvēks pieklauvētu ar celi pie mana zārka un sacītu: «Dievs Tēvs, Dievs Dēls -- dusi mierā!» tad es nespētu vairs celties. Un to naudu, kas apakš sliekšņa, tad tas cilvēks varētu iegūt. Bet labi, ka mēs abi esam miruši - neviens to nedabizs zināt.»

Tad abi atkal tiepušies, kam pirmajam jāiet zārkā: bet Ansis arvienu tikai turējies : kā viņš dzīvs būdams kungam esot sekojis, tā arī tagad gribot kalpot tam. (Ansis bijies, ka kungs viņu nenomāc.) Tiepušies, tiepušies tikām, kamēr gails iedziedājies. Gaiļa dziesmu padzirdējis, kungs tūliņ klupis zārkā ; bet Ansis ātri pielēcis zārkam klāt, pieklauvējis ar celi, sacīdams: «Dievs Tēvs, Dievs Dēls - dusi mierā!» Un nu vairs kungs nespējis piecelties, tikai to vien ātrumā iesaucies: «Bij man to zināt, ka tu dzīvs, es tevi pīšļos būtu saberzis!»

Pēc tam Ansis pārgājis mājā, apņēmis kunga atraikni, izrausis naudu no zirgu staļļa sliekšņa apakšas un dzīvojis kā kungs.

P i e z ī m e. Araišos Purgals uzrakstījis, ka kungs pa naktim nācis savā muižā naudu skaitīt. Cits gluži līdzīgi augšējam variantam. L. P.