10. Edvārds Eķis Džūkstē. LP, VII, I, 176, 5.

Vienās mājās nomiris saimnieks, tas bijis velna pilns. Mirdams viņš par varu gribējis, lai saimniece iemācītos burt, bet saimniecei tādas lietas ne prātā. Saimnieks tādēļ gribējis sievai atdot burvju mākslu, lai varētu vieglāki nomirt un kapā mierīgi dusēt. Un kad nomiris, tad katru nakti nācis saimnieci mocīt.

Bet tais pašās mājās bijis puisis Ansis, tas gribējis saimnieci atpestīt no saimnieka nagiem. Viņš aizgājis pie kalēja un licis nokait tādus dzelzs cimdus. Labi. Ansis tad apvilcis cimdus, aizgājis pie saimnieka kapa un apgulies. Gulējis, gulējis, te piepēži, tiklīdz pulkstens sitis divpadsmit, saimnieks jau sācis kušņāties. Bet Ansis mudīgi uzlēcis kājās - saimniekam pretim.

«Ko? Ansi, vai tu arī esi atnācis jau? Kur tu te gadījies? - Dod man savu roku!»

Ansis sniedzis roku un šis apčamdījis auksto dzelzs cimdu: Jā, esi gan miris! Bet, Ansi, kur nu mēs iesim?»

«To es nezinu, kur nu jāiet!» «Iesim, saimnieci mocīsim!»

«Ne, saimniek, iesim labāk kambarī un plēsīsim baltos šķīvjus ! »

«Labi, Ansi, plēsīsim baltos šķīvjus!»

Un nu pārgājuši mājā, iegājuši kambarī - saimnieks ņēmis vienu šķīvi, otru, trešu, laidis ripeniski uz grīdu, bet ne šķīvji plīsuši, ne arī kāds troksnis bijis. Tad bijis jāsviež Ansim lai.

Bet Ansis kuŗu šķīvi laiž uz grīdu, tas pļekt! pa vidu pušu. Nu saimnieks mudīgi Ansim klāt: «Kāpēc tev plīst - man ne? Rādi man savu roku! »

Ansis parāda un šis aptausta auksto dzelzs cimdu: «Jā, esi gan miris! Bet kāpēc tad tev plīst?»

«Es jau, saimniek, nevaru tik viegli izsviest: man rokas sastrādātas - nevaru bez trokšņa šķīvi nomest.

Nu, un tā nu šij pusnaktij bijis diezgan: saimnieks gājis atpakaļ zārkā.

Otrā naktī atkal Ansis savā vietā un pusnaktī saimnieks tāpat no kapa ārā kā vakar aizvakar. Ieraudzījis Ansi. tas vaicā: «Ansi, vai esi miris? Dod man savu roku!

Labi, pasniedz dzelzs roku - auksta, kas auksta. «Bet kur nu, Ansi, iesim?»

«To es, saimniek, nezinu, kur nu jāiet! «Iesim kambarī saimnieci mocīt!»

«Nē, saimniek, iesim labāk kambarī baltos šķīvjus plēst!» «Nē, Ansi, tad tu lāga nezini, iesim labāk saimnieci mocīt!» saimnieks tielējies.

«Nē, saimniek, tad jūs ne tik nezināt, - iesim labāk baltos plēst!»

Nu tikām un tikām tur tielējušies, beidzot palikusi Ansim virsroka un nu gājuši šķīvjus plēst. Saimnieks sviedis pa priekšu: kuru šķīvi sviedis, tas nokritis bez trokšņa un palicis vesels. Tad bijis jāsviež Ansim: bet tas kuŗu šķīvi 1aidis, troksnis bez gala un pa vidu pušu. Saimnieks atkal Ansim virsū: vai tikai neesot dzīvs? Lai rādot roku! Parādījis - auksta. kas auksta. «Jā, esi gan miris, bet kā man neplīst!» Te arī jau pusnakts bijusi klāt un saimniekam bijis jāiet zārkā. Trešo nakti Ansis apvilcis strīpu kapam visapkārt un vidū uzgriezis krustu, arī melnu suni paņēmis līdz. Ap pusnakti saimnieks cilājies, bet suns sācis ņurdēt un krusts bijis priekšā - neticis vairs no kapa ārā. Un tā viņš tur guļ vēl šodien.

P i e z ī m e. Gulbenes variantā teikts, ka lielskungs nācis lielmāti biedēt: bungojis bungas un mocījis. Lielmāte gājusi pie mācītāja. Tas paņēmis savas vissvētākās grāmatas padusē, nosvētījis lielkunga kapu un teicis: nu gan varot svilpot - augšam netikšot. Bet nekā - cēlies tomēr augšam. Tad lielmātes sulainis Ansis iegulies zārkā. blakus kunga zārkam par mirušu. Kad lielskungs naktī ar Ansi atnākuši muižā, lielskungs devis arī Ansim bungas bungot un pats klausījies, kā bungas skanēs. Paklausījies un teicis: «Ansi, tev bungas neskan kā mirušam, tev skan kā dzīvam! Bet Ansis nodievojies: viņš esot un esot miris! Lielkungs ļāvies ieteikties, nedarījis Ansim nekā. Gailos abi gājuši zārkos atpakaļ un Ansis nu galīgi ieslodzījis kungu zārkā. L. P.