11. A. Lerchis-Puškaitis no Listnerlenes Vec-Aucē: LP, VII, I, 178, 1.

Vienai sievai nomirst vīrs. Kad paglabāts bijis, tad sieva nemaz miera nedabūjusi pa naktim: vīrs nācis mocīt. ?Gājusi pie mācītāja pēc padoma. Tas teicis : «Ej, sieviņ, godīgi uz mājām, es vakarā nobraukšu pie tevim.» Aizbraucis un izprašinājis sievai: kuŗā vietā vīrs apsēžoties, kad atnākot? Teikusi. : «Galda galā!» Tāpat vaicājis: kuŗā laikā nākot? «Pusnaktī!» Labi. Mācītājs tad apsēdies tai vietā, kur maldoņa vīrs mēdzis sēdēt un gaidījis. Un mācītājam bijusi klāt tāda josta, kas izrakstīta tiem vārdiem, ko Pestītājs pie krusta runājis; kad tādu jostu uzsviežot virsū kādam nelabam garam, tad gars esot saistīts, ka nekā nevarot darīt. Sēdējis - te ap pusnakti atveras durvis un ienāk vīrs. Ienākot, ieraugot mācītāju vietā un prasot: «Ko tu te meklē?» Mācītājs teicis: «Es esmu te lūgts, bet kas tevi te lūdzis?» To sacījis, uzsviedis kaklā to jostu. Vīrs palicis tūdaļ kā miets. Mācītājs tad vaicājis : «Nu saki, tu esi nomiris, ko tu te meklē? Vai tu esi patiesi viņas vīrs?» Viņš atbildējis : «Esmu ! Man kapā nav miera ; ja par mani 9 reizes nolūgsi Dievu, tad tiktu vaļā un nebūtu vairs jārādās.» Mācītājs tā arī izdarījis.