Sulainis ar mirušo kungu.
12. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā. Folkloras kr.
Reiz nomiris viens mācītājs un nedevis savai sievai nemaz miera, nācis katru nakti viņas mocīt. Reiz kučērs, vārdā Ancis, teicis uz cienmātes, ka viņš šo atpestīšot. Nu viņš liek nokalt dzelzs cimdus un tādu pašu uzmaucamo uz deguna un ausim. Viņš aiziet ap pusnakti uz baznīcu, sēž un grauž akmeni. Te ienāk mirušais mācītājs un teic: «Anci, ko tu tur dari?»
Ancis atbild: «Cienīgs tēvs, graužu akmeņus.» «Iedod man arī ! »
Nu mācītājs paņem un grauž, ka uguns vien šķīst, bet Ancim tā neveicas. Mācītājs prasa: «Anci, vai tu tik esi miris?» Ancis apgalvo, ka esot miris. Mācītājs teic: «Kāpēc es tevi neesu redzējis mūsu valstī?»
Ancis atbild: «Kā jau dzīvs būdams, nemaisījos jums zem kājām, tā arī tagad.»
Nu mācītājs paķeŗ pie vienas auss - saspiež, pie otras, tad pie deguna, tad pie rokām un apmierinājas.
Tad mācītājs saka: «Iesim pie cienmātes!»
Abi aiziet, nu mācītājs atkal skubina: «Nu, Anci, ņem nu un pamoki!
Bet Ancis atbild: «Cienīgs tēvs, kā dzīvi būdami, gājāt un darījāt pa priekšu, tā tagad arī miruši.»
Mācītājs ņem cienmāti mocīt, ka šī sten un vaid vien. Nu nāk kučēra reiza, bet kučēram cienmāte nemaz nevaid.
«Anci, kāpēc tev viņa nevaid?»
«Cienīgs tēvs, kā dzīvs būdams, biju nespēcīgāks, tā arī miris.»
Nu viņi iet govis un zirgus mocīt. Kad mācītājs ņem, tad visi lopi vienās putās, bet kučēram nekā.
Jau gailis nodziedājis, nu ies gulēt un aiziet uz kapliču, kur bija mācītāja zārks, kā arī daudz citu zārku. Mācītājs prasa: «Anci, kur tu guli?»
«Redziet, cienīgs tēvs, tur tanī stūrī.» «Nu labi, ej gulēt!»
Bet Ancis atbild: «Kā dzīvs būdams, gāju pēdējais gulēt, tā arī tagad.»
Nu mācītājs iegulas zārkā, Ancis paņem vāku, uzliek, un kā uzlicis, tā ar abām rokām ar kulaku sizdams, teic : «Āmen, āmen, āmen!»
Nu mācītājs izgrūž pusroku caur zārka vāku un teic: «Ja es būtu zinājis, ka tu esi dzīvs, tad es tevi būtu pirmā brīdī nožņaudzis.»
No tās reizes mācītājs nav nekad vairs nācis cienmāti mocīt, un kučērs dabūjis lielu atlīdzību.