13. Kārlis Skujiņa Smiltenē.

Nomiris Mēŗu muižas lielskungs. Pēc lielkunga bērēm lielmāte pa naktim nevarējusi gulēt. Pēc pulksten 11 kāds staigājis pa pili un tā tas gājis katru nakti līdz rīta gaismai. Lielmāte, zinādama, ka dārznieks dūšīgs zēns, apsolījusies tam par sievu, ja viņš uzzināšot un aizdzīšot miera traucētāju.

Dārznieks iztaisījis vairākus mazus koka krustiņus un palicis pilī. Viņš apsedzies ar baltu palagu un nostājies aizdurvē. Pulkstens vienpadsmitos durvis atvērušās. Ienācis mirušais lielskungs. Viņam bijusi kūja rokā, plats melns mētelis un platmale galvā.

«Ko tu te stāvi?» kungs uzbļāvis dārzniekam.

«Atnācu no kapsētas pastaigāties, lielskungs,» tas atbildējis. «Kad tu nomiri, kur stāv tavs kaps, kā es to nezināju?» brīnējies lielskungs.

Dārznieks stāstīja, kad viņš nomiris, un ka viņa kaps esot netālu no lielkunga kapa. Lielskungs pavēlējis, lai vedot to uz kapsētu un parādot savu kapu.

Dārznieks jautājis, ko viņš te staigājot. Lielskungs stāstījis, ka viņš nākot uz pili katru nakti. Viņam esot ļoti gŗūti. Lielmāte neprasot, kā viņam vajagot. Būtu prasījusi, viņš izstāstītu un tam nebūtu vairs jāstaigā. Viņš esot zem grīdas paslēpis lādi ar zelta naudu. To viņš gribot lielmātei pateikt.

«Un nu tu, puiš, rādīsi man savu kapu», uzsaucis lielskungs. Dārznieks sācis bēgt, lielskungs dzinies tam pakaļ: Kad lielskungs bijis jau tuvu, dārznieks nometis krustiņu un lielskungs apmetis kūleni. Ja gariem nometot viņu ceļā krustiņu, tad tie tur krītot un metot kūleni. Tā tas gājis, līdz rītos svīdusi gaisma. Kad gailis dziedājis pirmo reiz, lielskungs pārvērties par mazu pelēku putniņu un aizlaidies uz kapsētu.

Lielmāte pavēlējusi izņemt no pagrīdes naudas lādi un nosvinējusi ar drošo dārznieku kāzas. Lielskungs no tā 1aika pa pili vairs nestaigājis.