15. V. Kaļvāns Ludzes Ezermuižā.

Vīnā muižā dzeivuoja boguots kungs, un pi kunga beja uzticeigs sulaiņs. Kod kungs nūmyra, sulaiņs dyžan rauduoja, bet kundze prīcuojās, ka tagad viņa palyka pa vaļdiņeicu. Kai vīn paglobuoja kungu, tai kotru nakti viņš īsuocja staiguot uz muižu, lai nužņaugt savu sīvu. Un jei navarēja nikur gluobtīs: kungs staiguoja kotru nakti uz juos muojom. Golu golā sulaiņs apsajēmjās kundzi ratavuot nu kunga. Jis izkola sev sudabra vasareņi un sudobra četri nogļi un vēļ dzelža cymdu. Sataisēja sev škierstu, izbedia dūbi uz kopim pi kunga dūbes un gaidēja, kod kungs leiss nu dūbes uorā. Kai vīn atguoja tys laiks, kod kungs leiss uorā, juo dūbe rozaškēlās un škierstu izsvīdja uz dīrbes molas. Kod kungs izleida nu škiersta i īraudzēja sovu sulaiņi uz dūbes molas, viņš dūmuoja, ka sulaiņs arī nūmyra.

«A, vasals, draugs, i tu te ! Kaida tova rūka solta, taida poša kai muna,» pasacēja kungs. «Jā, kungs, solta!» atbildēja sulaiņs. «Nu, kur tagad īsim?» - «Da, īsim uz muižu,» sulains saka. «Pagaidi kungs ! Īsim tagad uz klāvu apsavērsim zyrgus un gūvs.» Atguoja uz klāvu, kur stuovēja skaistais zyrgs. «Rauņ golvu nūst! » soka kungs. «Na, naraušu, kungs, man baiss, raunit poši!» Kungs kai giva zyrgam aiz golvas, tai i atruovja. Tod pīguoja pi gūvu un teļu, kurūs kungs vysus nūžņaudzja. Tod kungs viņam teicja: «Redz šū myuru, un šymā mvurā ir aizmyurāta zalta skreiņa. Lauz tū myuri!» Sulaiņs pīguoja kluot pi myura, dalyka rūkas un soka: «Na, kungs, man na pa spākam, raunīt poši.» Tod kungs kad giva, tai i izruovja nu myura zalta skreiņi, kuru atdevja sovam sulaiņam. «Nu tagad īsim uz kundzes muojom, un nūžņaugsim viņu.» Bet sulaiņs sacēja: «Na, kungs, myusim jau vairs uz vierszemes navar palikt, īsim uz kopim.» Atguojuši uz kopim, kungs teicja: «Lein škierstī!» Na, kungs!» atbildēja sulaiņs, «kolpuoju jyusim ieidz šam laikam, kolpuošu i tagad.» Un kod kungs paklausīja sova sulaiņa, atsagulās škierstī, sulaiņs pajēmja ar sudobra vasareiti i aizdzyna sudobra noglus un kotru reizi kai syta, vysu laiku sacēja: «Amin, amin, amin! Bet pēdējū reiz kai syta, kungs izdzierda, un aizklīdzja: «Avai, kaids tu i gudrys,» un mīdzja ar placim uz škiersta vuoku, bet jau navarēja nikuo darīt. Tod sulaiņs aizrausja sovu un kunga škiersti un pošs atguojis uz muižu, vysu pasacēja kundzei. Kundze par juo drūsumu atdevja jam tū izrautū zalta skreineiti.