17. Pamplu Jānis. J. A. Jansona kr.

Netālu no Emburgas atrodas kādas mājas. Šīs mājas sauc par Smedēm. Ap pēdējām saistas tāds notikums. Jaunais Smede bijis čakls un nopietns cilvēks. Savu ilggadīgo puisi Jēkaupu tas cēlis gaismiņai svīstot. «Celies nu, celies, Jēkaup!» bijuši viņa vārdi. Bet drīz saimnieks saslimis un nomiris. Pēc bērēm saimnieks tomēr nedevis miera puisim. Viņš pa naktim nācis mājās, cēlis puisi augšā, vadājis pa laukiem un rīkojis darbus. «Jēkaup, ej pa priekšu,» viņš teicis. «Jūs gājāt dzīvs būdams pa priekšu, ejiet arī tagad,» puisis atbildējis. Tā tas atkārtojies katru nakti. Atveduši arī mācītāju, tomēr nekas nelīdzējis.

Vienu nakti atkal atnācis saimnieks un teicis, lai paņemot kastīti, kas glabājoties paklētē, un aiznesot uz kapsētu. Mājenieki arī paņēmuši minēto kastīti, kuŗā atraduši dievmaizes, un nonesuši uz kapsētu. No tā laika saimnieks licis puisi mierā. Bet vēl tagad Emburgas apkārtnē sastopams izteiciens: «Vadā kā Smede Jēkaupiņu.»