1. H. Skujiņa no 73 gadi vecās Marijas Āboliņas Aumeisteŗos.

Vienā mājā dzīvāš vecs vecīts par piedzīvelnieku. Vecīts nomiris un nu mājnieki sprieduši, kur šo likšot. Saimnieks sacīš tā: «Liksim mūsu pašu rijā.»

Bet saimnīca negribēsi, ka vecīti liek rijā, un sacīsi: «Man ir bailes un es vai(r)s neiešu govis slaukt.»

Tā nu ar' vecīti nelikuši vis rijā, bet aiznesuši uz klētīnu un nolikuši tur.

Ka nu saimnīca otrā rītā gāsi uz kūti govis slaukt, ta pati labākā govs vai(r)s nedevusi ne rasīnas un desminc bīš piepampis kā teciels. Nu tūlī manīši, ka nav labi, un aizgāši pie vienas tādas gudrākas vecenītes un visu izstāstīši, kā bīš un kā nu esot. Vecenīte izmācīsi, kā lei darot, un tā ar' izdarīši. Papriekšu sameklēši ziepes, ar kurām nomirušais vecīts nomazgāts, ar tām trīs reizas apspaidīši govij desminu, ta izslaukuši govi un pienu salēši govij apakaļ iekšā un govs palikusi vesela.