2. Anna Brigadiere Kalnamuižā. LP, VII, I, 82, 7

Kalnamuižā agrāki bijis pavisam sirms ķesteris. Tas bieži vien gājis uz krogu un, vēlā naktī arvienu atpakaļ nākdams, mēdzis taisni caur kapsētu pa mazo teciņu iet. Reiz pašā pusnakti, atkal pa to vietu iedams, ieraudzījis kapsētas vidū lielu, baltu stāvu. Tas teicis: «Nu raudzīsi tu man vēl reizi te nākt cauri un mūsu mieru traucēt!» Ķesteris aiz bailēm laidis ļekas vaļām; bet ķēms pakaļ. Aizskrējis līdz kapsētas vārtiņiem -tie cieti: nevar atraut. Tik, tik vēl jaudājis pār valli pārlēkt. Pārlēcis un baltais tad notītījis: «Būtu tevi panācis, par pelnu čupiņu tev bij palikt!» un tad piepēži izgaisis. Ķesteris nekad vairs negājis nakts laikā pa kapsētu.

P i e z ī m e. Emīlija Jurkovska uzrakstījusi teiku (Jkr. IV), kur nosista sieva ielauzusi savam dzīvajam vīram vienu ribu (I.P, VII, I, 93, 10). P. Š.