3. Ida Sisene no sava tēva Zeltiņu pag.

Cēsu apriņķī vienā ziemā apmetušies būvstrādnieki zināmā rijā. Saimnieks gan brīdinājis, lai tur neapmetoties, bet šie neklausa, jo bijuši skaitā diezgan daudz. Pirmā naktī viens no viņiem sācis nelabā balsī kungstēt. Uzdedzinājuši uguni un redzējuši, ka tas bijis līdz posei novilkts no lāvas zemē. (Viņi visi gulējuši uz lāvām.) Saimniekam nekā nav teikuši un gājuši otru nakti atkal turpat gulēt. Noticis tas pats, un strādnieki vairs nav gribējuši iet tur gulēt. Starp viņiem bijis arī viens vācietis, un tas nozvērējies iztīrīt riju no spokiem. Trešā naktī gulējuši atkal, bet vācietis palicis sēžot pie rijas krāsns. Sēdēdams viņš drāzis pīlādžu rungu. Blakus viņam bijis apgāzts pods, un zem tā degoša svece. Te uzreiz ap pusnakti atkal viens strādnieks sācis kungstēt. Vācietis ātri apgāzis podu, un apgaismojis riju. Pie rijas sienas visi redzējuši kādu cilvēka tēlu. Vācietis paķēris savu rungu un nu tik sit tam tēlam, ka klaukš vien. Pēc brītiņa visi redzējuši kādu kamolu aizveļamies uz rijas krāsns pusi un ieveļamies rijas bedrē. Tēls no rijas sienas nozudis. Vācietis piegājis pie bedres un pārvilcis krustu teikdams: «Nu šī dvēsele vairs apkārt nestaigās.» No tās reizes rija bijusi no spokiem atpestīta.

Veci ļaudis stāsta, ka spoks bijusi kāda neganta lielmāte, kas tanī rijā pakārusies.