5. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras krātuvē.

Bijuši trīs gani, kas ganījuši zosis leišu pusē. Reiz zosis pārpeld pāri upei Kurzemes pusē. Nu visi paņem laiviņu un brauks pakaļ, bet neviens neprot irties. Nu saceļas vējš, apgāž laiviņu un visi trīs noslīkst. Bet tur, kur viņi bijuši noslīkuši, neviens nevarējis ne iet, ne arī zirgus ganīt pa naktim.

Tās pašas mājas saiminieka puisim reiz vajadzējis tur uz upes krasta zirgus ganīt. Saiminieks teicis, lai zirgus dzenot mājā, bet puisis teicis, ka viņš ganīšot pa nakti. Tad saiminieks sacījis: «Nu, kad tik tu varētu noganīt!»

Puisis aizgājis, uzkūris lielu uguni un sēdējis. Pēc vienpadsmitiem viņš redz: no upes nāk trīs zēni. Viņš pazīst: tie ir tie, kas noslīka. Zēni tieši nāk uz viņu. Piegājuši lūdzoties, lai nākot viņiem palīdzēt tīklu izvilkt, jo esot daudz zivju un viņi nevarot izvilkt. Puisis gan teicis, ka viņam zirgi aiziešot projām. Viņi sagriezīšot kopā, un apskrien ap zirgiem, ka zirgi prauslādami vien saskrien kopā. Nu tik viņu visi trīs velk uz upi, lai nākot, bet puisis turās atspēries. Jau netālīt bijis no upes un puisis jau domājis: tagad jau viņu ievilkšot upē. Bet te nodziedājis gailis mājā un šie tūliņ viņu palaiduši vaļā. Viņš vēl varējis dzirdēt, ka ūdens vien uzšļācis gaisā. Otrā dienā puisis bijis kā salauzīts.