Veļi moka cilvēkus.

7. L. Mindere Vandzenē, P. Kundziņa krājumā.

Priekš vairāk gadiem viens vīrs nācis vakarā no Talsiem mājās. Tuvojoties kapiem, izdzirdējis gluži nedzirdētu troksni. Vīrs ļoti sabijies un palicis uz vietas. Laiciņu stāvējis nav vairs nekā dzirdējis, devies atkal uz priekšu. Piegājis taisni pie kapiem klāt, viņš izdzirdējis atkal briesmīgu troksni, it kā uz kapiem lūztu koki un gāztos gar zemi. Vīrs palicis ļoti uztraukts un devies žiglos solos uz priekšu. Gabalu gājis izdzirdējis, ka atpakaļ uz kapiem zvana ar kapa zvaniņu. Atskatījies atpakaļ, redzējis, ka kādi braucēji no kapiem brauc ārā ar diviem baltiem zirgiem. Ratos sasēdušies daudz cilvēku, kas turējuši rokā svecītes. Vīrs ļoti sabijies un devies skriešus pa ceļu projām, bet braucēji dzinušies viņam pakaļ. Vīrs no lieliem uztraukumiem pārlēcis pāri ceļa grāvim, apsēdies uz ceļa malas un nodomājis, vai tik tur nespokojas. Laiciņu pasēdējis, gājis atkal tālāki. Līdz ko uzgājis uz ceļu, braucēji steigušies tam atkal pakaļ. Kad braucēji jau bijuši tuvu klāt, vīrs nokritis gar zemi un paģībis. Pēc kāda laika viņš piecēlies augšā, bet nemanījis vairs nevienu braucēju. Mājās pārgājis, viņš bijis ilgu laiku ļoti slims.