Veļi moka cilvēkus.

12. A. Gari-Juone no S. Keibinīka Domopolē.

Kai jau parosts, rudiņūs meitas īt uz škyuņim gulātu. Divi meitines, vīnai septeņpadsmit godu, ūtra jaunuoka, guļ škyunī. Nazkas atīt pušnaktīs un juos mužinoj, nadūd gulēt ; cytuos naktīs nikas, tikai trešdīnes un pīktdīnes naktīs. Meitines pastuosta cytim, ka nazkas juos pa naktim mužinoj. «Sovvaļnīcas, varbyut puišus īlaižat,» lomuojas vactāvs, «gulīt ustobā, trešdīnes naktī es īšu pats uz škyuni gulātu. Ka nūkeršu kaidu puisi, tod gon jyus man dabuoset pērīni.» Aizīt vecs uz škyuni un guļ nūguļ leidz pušnaktim - nazkas izzatrauc uz juo viersā un žņaudz. Jis svaidās, svaidās - suoc klīgt un tikkū izzaraun un pusdzeivs teik ustobā. Nu tuos reizes vairs nivīns naguoja uz škyuni gulātu. Tamā škyunī jau pa laikam bīdēja, tur asūt pasakuoruši un jaunas meitas nūgubējušas bārnus.