l. Kārlis Mačulāns no Kr. Bērtulāna Lašos. LP, VII, I, 44, 23.

Vienā pirtī, tiklīdz nakts iestājusies, gājuši miroņi. Reiz ceļinieks apņēmis nakts māju šinī pirtī, zināms, no ķēmiem nekā nezinādams. Līdz ko satumsis, atgājuši trīs miroņi: lai laižot iekšā ! Ceļinieks, neko ļaunu nedomādams, arī ielaidis. Bet miroņi tūdaļ jautājuši: kā tas drīkstējis viņu pirtī ieiet? Aizbildinājies, ka esot ceļinieks, neko nezinot, kam pirts piederot, gribot izgulēties. Tad miroņi atteikuši: «Tu šeit esi ienācis pēc savas nelaimes, bet mūsu laimes - tagad tev jāmirst, lai mums te vairs nebūtu jāstaiguļo. Dzīvodami mēs trīs vienreiz nepatiesi pazvērējām un tāpēc velns izsprieda agrāki mūs nelikt mierā, kamēr katrs būsim pa vienai cilvēka dvēselei rokā dabūjuši. Divi dvēseles mums jau ir un tava būs trešā.» Otrā rītā nepazīstamo ceļinieku atraduši pirtī nedzīvu un no tā laika pirtī vairs neviens nebaidījis.