2. J. Simenovs Dolē Brīvzemnieka «Sborņik», 143, 98. I.P, VII, I, 35, 8.

Reiz viens labs drošinieks jājis pirtij gaŗām, kur agrāki kāds pakāries. Un te tikko jājējs bija pārjājis upītei pāri, kaut kas smags jo smags kā maiss, uzsēdies viņam zirgā. To juzdams, jātnieks iesaucies : lai tūliņ otrs jājējs kāpjot no zirga zemē ! Bet tas neklausījies. Nu apgriezis zirgu un skatījies, kas tur aiz muguras; bet nekā neieraudzījis - jājis tālāk savu ceļu. kamēr tad smagais uz vienu reizi pats novēlies no zirga, ne mazākā ļaunuma nepadarījis.

Otrreiz, ziemu pliksalā, šis pats drošinieks gājis pie viena krodzinieka strādāt. Aizgājis gan, bet mājā vairs nepārnācis. Sieva izgaidās vienu nedēļu, otru - vīra kā nav, tā nav. Jājusi pati uz krogu raudzīt un nu saklaušinājusi, ka vīra pavisam krogā nebijis. Nu meklēja, nu taujāja - beidzot atrada tai upītē pie pirts, apakš ledus. Pār upīti tai vietā bijusi plata laipa un kā gājis pār laipu, tā tā pati launā dvēsele (kārējies), kas toreiz viņa zirgam uzklupusi, nomākusi šoreiz viņu pašu. Kārējies bija nogrūdis to no laipas un kā tad kritis, izlūzis ledum cauri un noslīcis.

P i e z ī m e. A. Lerchis-Puškaitis to nepareizi apzīmējis par J. Sproģa teiku. P. Š.