4. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Zin. Kom. kr. LP, VI, 37, 4, 7.

Tas noticis toreiz, kad vēl kungu gaitās gājuši. Tur bijusi aplam droša darbiniece: tā nebijusies ne no kā.

Reiz šī drošiniece gājusi pagrabā ar piena traukiem un ieraudzījusi sievieti baltā palagā. Šī domājusi: kāda cita darbiniece tīšām nākusi viņu nobaidīt - un tā neko skatījusies, nekā - norāvusi palagu, aizskrējusi pie citām darbiniecēm un it kā lielīdamās tītījusi: «E! kā mani gribēja nobaidīt! e! kā gribēja nobaidīt ! »

Bet aplūkojušas palagu tuvāk - kas tad tas - strutains miroņu palags šai rokā.

Neko darīt - kas paņemts, paņemts - atpakaļ pagrabā nav nesusi.

Bet nākošā naktī - dzird : viens bungo pie loga un sauc : «Lai tā meita, kas manu sedzeni noņēma, nāk viņu uzsegt!» Drošā darbiniece dzirdējusi gan, kas nu par nelaimi, bet nelikusies dzirdam un tā palicis tai naktī.

Bet otrā naktī dzird: viens bungo jau pie durvim un sauc atkal tāpat. Šī vēl neko. Trešo nakti bungotājs jau pie pašas gultas un nu meita tiešām redzējusi: labi vairs nav, jāiet pie mācītāja.

Mācītājs atnācis, apsvētījis meitu un tad visi darbinieki, itin visi gājuši līdz uz pagrabu sedzeni atdot. Meita pati nolikusi palagu uz to akmeni, kur todien mirone sēdējusi, un kā nu patlaban domājusi griezties atpakaļ - noskanējis skaņš pliukšķis. Paskatījušies: meitai galva pagriezta uz muguras pusi un beigta.

P i e z ī m e. To pašu arī stāsta Vec-Saulē. Bet tur meita satikusi balto uz ceļa. L. P.