Veļi nogalina cilvēkus.

5. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, VI, 46, 4, 22.

Senāk trīs darbinieces reiz nākušas pavēlā vakarā no muižas rijām pārtiešus pa Bērznieku kapiem. (Senāk tur bijis iemīts kājinieku teks.) Un tā tā viena - ne tev, ne man - uzsitusi tāpat ar spriguli vienam kapam, teikdama: «Kas tev, maita, nekait gulēt, mūs vārdzina caurām naktim!» (Bērznieku kapos arī augstmaņus rakuši un tas esot bijis augstmaņu kaps.)

Nu labi - kā to izteikusi; vēl nekas. Pagājuši kādu gabalu, sitēja sāks brēkt: Glābiet, glābiet - mani žņaudz nost! Abas biedrenes skatās, skatās: neredz itin nekā un nezin arī itin nekā palīdzēt. Bet pēc tāda brīža, kā tas tur nu gadījies, žņaudzējs atkal atstājies un domājuši: «Viss pāries, viss būs labi.» Tomēr, kur nu labi? Otrā vakarā ap to pašu laiku žņaudz atkal un nu vēl trakāki. Un tikām žņaudzis - nožņaudzis tanī vakarā to sievu.